Tatjana Tolstajas "Lūška"

Pele valda pār visu. Taču šķita, kas tas tāds – pele? Mazītiņš pelēks pinkulītis? Pīkst pagrīdē, bet ja viņu ķer – viņa tikai žvīks ar astīti, un viņas vairs nav? Nu nē. Tak pele – mūsu dzīves pamats. Viņa dod cilvēkam visu. Gan gaļu virumam, un ādiņu, un arī izkaltētām astītēm pielietojums atradīsies. Pele visdrošākā valūta. Par peli tirgū var daudz ko iemainīt. Pat grāmatas. Un tad, kad uzvētros, uzputeņos, un tumšajās naktīs mežā kliegs briesmīgā lūška, atnesīsi uz būdiņu oglītes, iekurināsi krāsni, ieliesi bļodiņā peles virumu, un lasīsi grāmatas, ko sarakstījis Fjodors Kuzmičs, lai viņam slava. Un uz brīdi aizmirsīsi par māmuļu, kas nomira, saēdusies viltus ugurķēnus, par Vasjuku Ausaini, kuram ausis visās malās, par Varvaru Lukinišnu, kurai simtiem gaiļa sekstu, un aizmirsīsi pat par daiļavu Oļeņku. Vien vienīga skumja – maz labu grāmatu. Bet vai!, kā gribas lasīt...

Tatjanas Tolstajas “Lūškas” radioaktīvā pasaule ir asprātīgs Krievijas feodālā un padomju laikmeta sajaukums, kurā tiek apspiesti dzimtcilvēki, pastāv obligātais valsts dienests un literatūra tiek stingri regulēta. Draudošās briesmas tomēr ir laikmetīgākas: dienvidos - čečeni, bet uz rietumiem - civilizācija, kura šķiet daudzsološa, tomēr tās locekļi "neko par mums nezina un nesaprot". "Lūška" rāda degradētu pasauli, kas pilna ar Krievijas pagātnes cildenās literatūras atbalsīm, tas ir smīnošs cilvēka necilvēcības portrets, veltījums mākslai gan tās varenumā, gan bezpalīdzībā un vīzijas par pagātni kā nākotni, kurā nākotne ir šodiena.

Grāmata izdota ar Valsts kultūrtkapitāla fonda atbalstu.